Noderīga informācija

Psiholoģiski mehānismi mūsos ir tie kas ietekmē mūsu uztveri. 0-8 gadiem cilvēks apgūst un nostiprina savas pārliecības. Katrā dzīves joma – kāda ir mana uztvere, pārliecība par to, ka ir tā un ne citādi. KO redzēju bērnībā?=kas tad ir kļuvis par manas uztveres NORMU? Man tā ir normāli, jo bērnībā manā ķermeņa atmiņā tā ir ierakstījies redzējums, pārliecība. Iesakņojusies Uztvere, pārliecība, redzējums, kurš radies mūsu bērnība, un jau mums esot mātes vēderā, un no tā izrieto

Klientu jautājumi – ko darīt, ja otrs nedod kaut ko. Gribu mainīt savu dzīvi, nav mājvietas kur iet, nav naudas, gribu mācīties otrs ir pret utt. Mazs bērns nav autonoms=viņš ir atkarīgs no kāda aprūpētāja, viņam nevajag strādāt un nevajag naudu, savu mājokli un tml., viņam nav savu mērķu un ilgtermiņa stratēģiju, viņa vietā izlemj cits cilvēks jo viņš pats nav spējīgs būt autonoms parūpējoties par savām vajadzībām. Piemērs nr.1 : Sieviete. 42 gadi. 22 gadi laulībā. Augstākā

Tāpat kā visas emocijas, arī trauksme ir iemiesota pieredze. Pievēršot uzmanību tam, kas notiek mūsu ķermenī, un sadraudzējoties ar jebkādām sajūtām, ko atrodam, mēs varam izbēgt no trauksmes spirāles, kurā mēs bieži apmaldāmies un atkal un atkal atgriežamies savā trauksmē. Uzdevums – pašapzināties no kā mans ES sastāv. Mērķis - iegūt prasmi justies tā kā es to sev vēlos citādāk, patīkamāk, mierīgāk.

Mēs katrs ienākam pasaulē ar ķermeni, kas jūt, uztver un pieraksta pieredzi vēl pirms vārdiem. Šie agrīnie iespaidi – pieskārieni, balss tonis, klātbūtne vai tās trūkums – pamazām kļūst par ķermeņa atmiņu. No šīs atmiņas veidojas mūsu pārliecības par sevi, par attiecībām, par drošību un mīlestību. Neapzināti mēs atkal un atkal atkārtojam pazīstamo – pat tad, ja tas sāp. Ne tāpēc, ka gribam ciešanas, bet tāpēc, ka pazīstamais dod ilūziju par drošību. Trauma reti ir viens notik

Lai kur jūs atrastos — mašīnā (bet ne pie stūres!), ejot uz parku, skatoties pa logu, mazgājot krūzi, stāvot virtuvē — nav svarīgi. Tavs uzdevums ir atvēlēt trīs sekundes. Ieraudzīji kaut ko — telefonu, pildspalvu, cilvēku, krūzi — un skaļi vai pie sevis pasaki: “Es tevi redzu.” Es tevi redzu, telefon. Es tevi redzu, draugs. Es tevi redzu, krūze. Kas šajā brīdī notiek? Šajās sekundēs tu nedomā par problēmām, bērniem, termiņiem, nekārtību un visu pārējo. Tu patiešām esi mirkl