Dzīve pagātnē. Trauma un ķermeņa atmiņa.

Mēs katrs ienākam pasaulē ar ķermeni, kas jūt, uztver un pieraksta pieredzi vēl pirms vārdiem. Šie agrīnie iespaidi – pieskārieni, balss tonis, klātbūtne vai tās trūkums – pamazām kļūst par ķermeņa atmiņu.

No šīs atmiņas veidojas mūsu pārliecības par sevi, par attiecībām, par drošību un mīlestību. Neapzināti mēs atkal un atkal atkārtojam pazīstamo – pat tad, ja tas sāp.

Ne tāpēc, ka gribam ciešanas, bet tāpēc, ka pazīstamais dod ilūziju par drošību.

Trauma reti ir viens notikums. Tā biežāk ir ilgstoša pieredze, kurā bērns pielāgojas, sastingst, kļūst neredzams vai pārāk atbildīgs. Laika gaitā šis pielāgošanās veids kļūst par “normu” – par fonu, uz kura tiek būvēta visa turpmākā dzīve.

Ķermenis atceras pat tad, ja prāts sen ir aizmirsis. Un šī atmiņa turpina ietekmēt mūsu izvēles, attiecības un pašvērtējumu.

Vai to var mainīt?

Jā. Ne piespiešanos, ne ar “domā pozitīvi”, bet ar apzinātu, lēnu darbu ar ķermeņa atmiņu.

Tas nozīmē:

• ieraudzīt savas automātiskās esības formas,

• saudzīgi atdalīt pagātnes pieredzi no šodienas realitātes,

• soli pa solim veidot jaunu, drošāku iekšējo pieredzi,

• atgūt sajūtu, ka Tu vari izvēlēties, nevis tikai atkārtot.

Šis ir process, kurā cilvēks no “dzīves atkārtotāja” kļūst par savas dzīves veidotāju.

Piedāvāju šo ceļu iet kopā. Nevis labojot, bet atgriežot kontaktu ar sevi. Ja šis teksts rezonē, iespējams, ir pienācis brīdis nevis saprast vairāk,bet sākt just citādi.

Mans darbs

Es pavadu cilvēkus šajā procesā, strādājot ar:

• ķermeni,

• emociju regulāciju,

• iekšējo drošību,

• attiecību shēmām un robežām.